Mans darba kolēģis Andrejs visu savu jaunību nodarbojās ar sportu, vieglatlētiku, futbolu, hokeju. Un tagad savos 30 gados sāka just nopietnas problēmas ar ceļgaliem, viņam jau ir grūti staigāt, ārsti tikai plāta rokas, operācija ir ļoti dārga un arī vēl, lai to izdarītu, jābrauc uz Vāciju.
Mēnesi atpakaļ mēs atgriezāmies no darba ar maršruta autobusu. Vienā no pieturām salonā iekāpa pavisam ikdienišķa tantiņa, neviens viņai sēdvietu nepiedāvāja, izņemot Andreju. Vecmāmuļa pateicās manam kolēģim, par ko tas vienkārši pasmaidīja, pieķērās rokturim un brauca, stāvot kājās. Bet stāvēt, kā jūs saprotiet, viņam nav viegli. Andrejam vieglāk ir iet vai sēdēt, bet tad, kad viņš nekustīgi stāv, sākas briesmīgas sāpes. Un tā viņš stāv un gandrīz krīt no sāpēm, tantiņa pamanīja to un pielika roku pie viņa ceļgaliem, Andrejs, protams, apmulsa, bet pēc minūtes viņam palika labāk.
Pēc pāris pieturām mēs izkāpām, un mans kolēģis nevarēja nomierināties, tādu vieglumu kājās viņš sen nebija jutis. Kas tas bija, maģija vai pašiedvesma nav zināms, bet jau mēnesi Andrejs nejūt sāpes kājās.
avots: jellyroom.su